Ķīniešu virtuve

Ēšana ir nozīmīga Ķīnas kultūras daļa, kas, pēc pēdējiem atzinumiem, veidojusies septiņus tūkstošus gadu. Ķīnas tradicionālās virtuves svarīgākais princips ir pretstatu harmonija, kombinējot garšas, visā pilnībā jāizbauda kontrasti un to savstarpējā harmonija. Ķīniešu maltītēs ir apvienots – viens pēc otra seko – kaut kas auksts un karsts, salds un skābs, maigs un ass, kā arī mīksts un kraukšķīgs. Taču vissvarīgākais - izmantot svaigas sastāvdaļas un izcelt to dabisko garšu. Gaļa, zivis un dārzeņi tiek sagriezti sīkos gabaliņos, līdz ar to nepieciešama īsāka termiskā apstrāde. Īslaicīga termiskā apstrāde ir viens no ķīniešu kulinārijas tradīciju stūrakmeņiem. Strauji apcepot vai izvārot lielā karstumā, tiek iegūts lielisks galarezultāts. Tā radusies ātrā sautēšana jeb Stir Fry. Stir Fry paņēmieni visos Ķīnas apgabalos ir vairāk vai mazāk līdzīgi, un tas ir visizplatītākais ēdienu gatavošanas veids.

Ķīnas ēdiens tradicionāli sastāv no diviem elementiem: fan un cai. Fan ir rīsi, nūdeles, maize vai arī citi graudaugu produkti, savukārt, ar cai apzīmē gaļu, zivis un dārzeņus.

Ķīniešu virtuve

Ķīniešu pārtika pārsvarā (gandrīz 80%) sastāv no graudaugu un pākšaugu produktiem. Atlikušajos 20% ietilpst dārzeņi, augļi un gaļa. Kaut arī rīsi ir galvenais uzturlīdzeklis, valsts ziemeļu rajonos vairāk lieto kviešu produktus.

Kā būtisku ķīniešu virtuves sastāvdaļu nedrīkst aizmirst sojas mērci. Tā tika izmantota jau pirms 2000 gadiem un vēl joprojām to gatavo pēc senajām receptēm.

Ķīniešu maltītē katram tiek pasniegta individuāla bļodiņa ar rīsiem, bet ēdiens vai ēdieni, kas ir kā piedeva rīsiem, tiek pasniegti kopējā traukā. Katrs pusdienotājs paņem kumosu pa kumosam no kopējā trauka ar saviem irbulīšiem.

Saldo ēdienu pasniedz maltītes beigās, piemēram, augļu gabaliņus vai saldo zupu.

Tradicionālā ķīniešu virtuvē tiek uzskatīts, ka auksti dzērieni kavē silta ēdiena sagremošanu, tādēļ ledus aukstu ūdeni vai dzērienus maltītes laikā nepasniedz. Ja tiek pasniegti dzērieni, tad tā būs silta tēja vai silts ūdens. Tiek uzskatīts, ka tēja palīdz sagremot treknus ēdienus.

Ēšanai izmanto irbulīšus. Ēšana ar tiem nesagādā problēmas, jo lielākā daļa ēdienu ķīniešu virtuvē tiek sagatavoti kumosa lielumā (dārzeņi, gaļa, tofu u.c.). Mūsdienās irbulīši mēdz būt no bambusa vai plastikas.

Tālā senatnē tika lietoti pat ziloņkaula un sudraba irbulīši. Zupas un citus šķidrus ēdienus ēd ar nelielu platu karoti, ko parasti izgatavo no keramikas. Tradicionāli ķīnieši uzskata, ka lietot nazi un dakšiņu pie galda, ir ļoti barbariski, jo šie priekšmeti tiek uzskatīti par ieročiem. Kā arī tiek uzskatīts nepieklājīgi, ja viesiem pašiem jāgriež ēdiens. Zivs parasti tiek sagatavota un pasniegta vesela. Katrs cilvēks ar irbulīšiem paņem gabaliņus no zivs. Šāda tradīcija radusies sakarā ar vēlmi pasniegt zivi pēc iespējas svaigāku.

Ķīna ir liela valsts, līdz ar to, dažādos tās reģionos ir atšķirīgs klimats, kas tad arī būtiski ietekmē virtuvi dažādos tās reģionos. Ķīnu varētu sadalīt četros lielos gastronomijas reģionos:

Dienvidrietumi – Sičuaņa ir slavena ar saviem asajiem un karstajiem ēdieniem, kuru pagatavošanā izmanto čili, sarkanos un melnos piparus. Šī province tiek uzskatīta par Ķīnas sirdi, jo no šejienes visa valsts saņem rīsus un garšvielas. Šis ir visauglīgākais un visbiezāk apdzīvotais Ķīnas apgabals.

Ziemeļos – Pekina – virtuvē nozīmīgu vietu ieņem nūdeles, pelmeņi un pankūkas, kas tiek gatavotas no kviešu miltiem. Kvieši šajā reģionā ir pamatprodukts. Populāras ir arī bagātīgas, sāļas mērces, īpaši, ja tiek pasniegtas ar ceptu pīli.

Dienvidos – Guandžou (burtiski tulkojot „plašais līdzenums”) un Kantonas virtuve ir viegla un maigāka, galvenokārt balstās uz stir fry ēdieniem, kur izmanto dārzeņus un gaļu. Rietumos - Kantonas virtuve ir vispopulārākā no visām Ķīnā sastopamajām, jo tajā ietilpst liela jūras iemītnieku, dārzeņu un augļu daudzveidība, kas rodama Ķīnas subtropos.

Dienvidaustrumos – Šanhajas reģionā zivis un jūras produkti ir pieejami visu gadu. Ēdienus gatavo sālītus un bagātīgus. Pati Šanhaja ir diezgan jauna pilsēta, tikai 19. gs. tā izveidojās par lielpilsētu. Šī iemesla dēļ tajā nav izteiktu senu kulinārijas tradīciju. Šanhajas virtuve veidojusies, pārņemot vērtīgākās idejas no apkārtējām provincēm, kā arī, ietekmējoties no Eiropas .

Avots:cesars.lv