Pašas gatavotas šprotes

Sastāvdaļas:

• 1 kg svaigas mazās reņģes
• 150 g eļļa (bez smaržas)
• 1 glāze ūdens
• 3 tējk. melnās tējas granulas
• 2 gab. zivju buljona kubiņi vai pašas gatavots zivju buljons

 Mājās gatavotas šprotes

Pagatavošana

1. Verdoša ūdens glāzē ieber tēju  vai ieliek 3 tējas paciņas un atļauj ievilkties 15 minūtes. 
2. Tēju nolej sietā un iemaisa buljona kubiņus vai pašas gatavots zivju buljonu.
3. Reņģes notīra, nomazgā un liek uz pannas. Pārlej eļļu un tējas maisījumu. 
4.  Pannai uzliek vāku un sautē uz ļoti mazas uguns, 1 stundu.
5.  Sautēšanās beigās šķidrums būs izsutis un palikusi tikai eļļa.
6.  Var pārkaisīt maltus melnos piparus. Sāli nepievieno ja lieto buljona kubiņus.

To der zināt!

Pēc tauku daudzuma zivis iedala liesās (līdakas, mencas, reņģes, karpas, asari) un treknās (laši, stores, ketas, sīgas, zuši, nēģi, siļķes). Liesās pārsvarā vāra un cep, treknās visbiežāk sāla un dūmo. Tomēr vārītas treknās zivis ir daudz garšīgākas par liesajām. Lai vāroties tām saglabātos krāsa, ūdenim pievieno nedaudz etiķa. Zivis ir gatavas tad, kad to acis kļūst baltas un izspiežas. Mazas zivtiņas parasti liek jau vārošā ūdenī.

Sagatavojot (vārot, cepot) reņģēm nav jānokasa zvīņas. Visveselīgākos ēdienus var pagatavot, sautējot tās ar visām asakām tik ilgi, kamēr mīkstas. Asakas ēdienam papildus dod kalciju, jodu un fosforu.

Lai reņģes iegūtu kraukšķīgu virskārtiņu, tās iepriekš apviļā rudzu miltos, sajauktos ar rīvmaizi. Zivis pirms pagatavošanas vēlams apsālīt, tad tās būs sulīgākas, taču sāli var iejaukt arī miltos, - tad tās iesālīsies cepoties. Ja zivis uzreiz negatavo, tās vēlams iztīrīt un izberzt ar sāli un pipariem no iekšpuses un ārpuses un uzglabāt vēsumā.

Jūras zivis pirms cepšanas vēlams apslacīt ar etiķi vai citrona sulu, tad tās ir stingrākas un smaržīgākas. Tikko nozvejotām gatavojot var pielikt tikai dilles, jo tām tāpat ir patīkama garša.

Zivīm nevajadzētu ļaut nomirt lēnā nāvē, jo tad tām izdalās inde. Kamēr tās ir svaigas, saglabājas elastīgi audi (ar pirkstu iespiesta bedrīte uz ādas ātri izlīdzinās), spožas acis, gaišas žaunas, zvīņas cieši turas ādā un asakas neizlobās no audiem.

Pirms kaltēšanas reņģes vai citas mazas zivis uz pāris stundām ieliek sālsūdenī. Pēc tam pakar pie galvas, izverot aukliņu vai stieplīti caur acīm. Kad zivtiņas nožuvušas, tās ieziež ar eļļu, lai pasargātu no mušām.

Marinēto zivju aromātu rada garšvielas un zaļumi, ko kaisa starp zivju kārtām. Vienmērīgāk reņģes iemarinējas, ja uz pēdējās kārtas burciņā uzliek vieglu slogu.

Reņģes ķer visu gadu: lielākie lomi ir pavasarī un rudenī, kad ūdens paliek aukstāks. Viena un tā pati zivs var būt garšīgāka un mazāk garšīga atkarībā no tā, kādā mēnesī zvejota un kādos ūdeņos dzīvojusi. Rudens zivis ir treknākas, ar biezām muguriņām, un arī veselīgākas, jo augušas atklātos ūdeņos, kur ir daudz barības.

Zivis uzturvērtības ziņā neatšķiras no dzīvnieku gaļas. Tajās ir maz saistaudu, tāpēc tās ir ātri pagatavojamas un viegli sagremojamas. To gaļā ir daudz minerālvielu – kaļķis, fosfors, dzelzs, jūras zivīs – arī jods. Sevišķi daudz A un D vitamīna ir zivju aknās, no kurām iegūst eļļu. Savukārt ikri satur pilnvērtīgas olbaltumvielas, taukus, vitamīnus un minerālvielas. Kaviārs ir produkts, kas rosina ēstgribu, tāpēc ļoti iecienīts kā uzkožamais. Arī reņģēs ir daudz  proteīna, kā arī fluors, jods, selēns, niacīns un D vitamīns.